Rogers Henriksons (Roger Henriksson) gluži vienkārši ilgojas pēc gaismas. Četrus mēnešus gadā viņa darbdienas rit pustumsā starp krēslu un rītausmu. Pilsētā, kurā viņš strādā, Ēverkāliksā, dažus kilometrus uz dienvidiem no polārā loka, tumsa, piesniguši ceļi un temperatūra līdz pat 40 grādiem zem nulles pēc Celsija ir ierasta parādība. Atalgojums par skarbo ziemu pienāk jūnijā.
„Ir gandrīz neiespējami aprakstīt, kā šeit ir vasarā, kad gaišs ir 24 stundas diennaktī un pusnaktī spīd saule. Dzīve šķiet vieglāka, kad modinātājs zvana 1.50 no rīta jūnijā un spīd saule, salīdzinājumā ar to pašu brīdi piķa melnā tumsā un 35 grādu salā!” stāsta Rogers Henriksons.
Lai gan klimats ir skarbs un darbs maiņā, kas katru otro nedēļu sākas trijos no rīta, atstāj savu iespaidu, viņš nevēlas atteikties no sava autovadītāja darba ziemeļos.
„Esmu kļuvis par to cilvēku, kas esmu, tieši tāpēc, ka vienmēr esmu dzīvojis šeit. Man ir gandrīz 50 gadu, un ārzemēs esmu bijis tikai vienu reizi mūžā. Bija tīri nekas, bet divas dienas pirms atgriešanās jau biju noilgojies pēc mājām! Neesmu tāds cilvēks, kas varētu dzīvot lielā pilsēta.”
Strādājot Rogers brauc no savas pilsētas Ēverkāliksas uz kokzāģētavu Munksundā – divas reizes ar kokmateriālu kravu turp un atpakaļ. Kravas automašīna, ko viņš vada, ir 30 metru gara un, piekrauta pilna, sver 90 tonnu!
„Saprotams, bija mazliet biedējoša sajūta, kad, paraugoties atpakaļskata spogulī, ieraudzīju šķietami bezgalīgi garu kravas automašīnu! Taču es ātri pie tā pieradu, un jāatzīst, ka tagad izjūtu „savu spēku”,” Rogers smaidot nosaka.
Transportlīdzekļa sastāvs, ar ko viņš pēdējos gadus brauc, piedalās ETT (En Trave Till (Par vienu kravu vairāk)) izpētes projektā. Salīdzinot ar standarta kokmateriālu transportlīdzekļu sastāvu, uz pusi smagākas kravas pārvadāšana palielina efektivitāti un par 20% samazina oglekļa dioksīda izmešus. Masai esot izlīdzinātai uz vairākiem tiltiem, transportlīdzekļa sastāvs atstāj mazāku ietekmi uz ceļa virsmas.
Bija mazliet biedējoša sajūta, kad, paraugoties atpakaļskata spogulī, ieraudzīju šķietami bezgalīgi garu kravas automašīnu.
Lai varētu pa koplietošanas ceļiem braukt ar transportlīdzekli, kas sver par 30 tonnām vairāk nekā Zviedrijas likumi ļauj, viņš ir saņēmis īpašu atļauju. Volvo Trucks ir viens no vairākiem šī izpētes projekta dalībniekiem, kuri ar projekta palīdzību cer panākt izmaiņas likumos, lai maksimālā lielas kravnesības transportlīdzekļu atļautā masa tiktu palielināta no 60 līdz 74 tonnām. Ilgtermiņa mērķis ir panākt arī 90 tonnu smago kravas automašīnu apstiprināšanu.
Rogers sēž kabīnē un sodās. Temperatūra, kas parasti Ēverkāliksā dzelžaini turas zem nulles, lēnām paaugstinās līdz nullei, kas nozīmē atkalu un atkusni.
„Tā notiek tikai tad, kad viss sāk kust un sākas atkusnis. Citādi tā negadās. Kad nav iespējams doties ceļā nekavējoties...” viņš apklust un novaikstās. Pēc tam, kad kolēģis ir palīdzējis izkustināt viņa kravas automašīnu no vietas, Rogers, nedaudz aizkavējies, izbrauc no stāvvietas.
Šī ir īpaša diena. Šī ir pirmā reize, kad Rogers brauc ar Volvo Trucks jauno VolvoFH16 kravas automašīnu, kas ir konstruēta tieši lielas kravnesības pārvadājumiem.
„Braukt ar jaunu kravas automašīnu vienmēr ir aizraujoši. Es jau tagad, braucot ar jauno FH automašīnu, jūtu milzu atšķirību. Šī ir jaudīgāka, spēcīgāka un uzkalnos saglabā labāku ātrumu. Tai ir citādāka balstiekārta kā vecajam modelim, un to uz ceļa ir daudz ērtāk vadīt. Šajā kravas automašīnā jūtos ļoti pārliecināts,” saka Rogers.
Ceļš starp Ēverkāliksu un Pīteo ir diezgan taisns – ar vairākiem gariem taisniem posmiem un tikai dažiem līkumiem. Neatkarīgā priekšējā balstiekārta (IFS) jau liek Rogeram pamanīt, ka kravas mašīnas vadīšana uz ceļa ir vieglāka.
„Tā darbojas kā sapnis, kā pulkstenis. Salīdzinot ar veco modeli, šis ir daudz stabilāks. Tas ir stabilāks pat līkumos un apļveida krustojumos, un var pagriezties pat vēl vairāk – atliek tikai pagriezt stūri. Man kā autovadītājam, vadot transportlīdzekli, ir ļoti svarīgi, ka tas uz ceļa ir daudz stabilāks.”
Uzticamība un tas, ka kravas automašīna spēj tikt galā ar darbu skarbos apstākļos, Zviedrijas ziemeļos ir ārkārtīgi būtisks faktors.
„Šeit braukšana ziemā var būt pārsteigumu pilna – vienā brīdī var sākties sniega vētra, otrā – atkala. Nepieredzējušiem autovadītājiem, kuri neizmanto labas riepas, tas it nemaz nešķiet aizraujoši. Es bieži redzu ārzemju kravas automašīnas paliekam kalnā. Vēl pagājušajā nedēļā ārzemju transportlīdzekļa sastāvs iebrauca grāvī ar visu piekabi,” viņš stāsta.
24 gadu laikā, pārvadājot kokmateriālus, arī viņam pāris reižu ir gadījies attapties grāvī. Pēdējā reize bija pirms vairāk nekā desmit gadiem. Rogers norāda uz negadījumā savainoto plecu un saka, ka tas joprojām mazliet sāp.
„Ja ceļš ir apledojis, jāprot noteikt, kad labāk apstāties un kad turpināt braukt,” Rogers paskaidro.
Šeit braukšana ziemā var būt pārsteigumu pilna – vienā brīdī var sākties sniega vētra, otrā – atkala.
Pirmoreiz vadot ETT kravas automašīnu, viņš bija ļoti pārsteigts, redzot, cik vienmērīgi tā brauc un pielāgojas par spīti savam garumam. Tā kā sastāvā ir sakabes ratiņi, savienotājelements un piekabe, braukšana atpakaļgaitā ir apgrūtināta, taču citādi Rogers papildu tonnas braukšanas laikā īpaši neizjūt.
„Bremžu sistēma šai kravas automašīnai ir tik laba, ka bremzēšanas attālums nav garāks par to, kāds tas ir 60 tonnu smagai kravas automašīnai,” viņš saka.
Rogers nolaiž logu un izspļauj košļājamo tabaku (zviedru val. „snus”). Aiz priežu galiem garām noviz marta saule. Pāri Rogera parastajām brillēm uzliktas saulesbrilles, lai acis būtu pasargātas no gaismas, ko vēl spožāku dara sniegs.
„Ceļā starp Ēverkāliksu un Pīteo jūtamas atšķirības klimatā, ceļu stāvoklī un laikapstākļos. Ēverkāliksā var būt izcili braukšanas apstākļi, bet starp Lūleo un Pīteo ceļš var būt slidens,” stāsta Rogers.
Lai gan aizbraukšanai no Ēverkāliksas līdz Pīteo vajadzīgas tikai divas stundas, ziemā temperatūras atšķirība var būt no –30 grādiem pēc Celsija iekšzemē līdz dažiem grādiem zem nulles piekrastē. Tas prasa sagatavošanos ne vien no autovadītāja, bet arī kravas automašīnai jābūt tādai, kas darbojas bez problēmām arī krasās temperatūras izmaiņās.
Munksundas kokzāģētavā tēstie baļķi nonāk uz konveijeru lentēm starp kokmateriālu kaudzēm. Izkraušana neaizņem daudz laika, un nedaudz vairāk kā 30 minūtes vēlāk Rogers jau ir atceļā uz Ēverkāliksu.
Pirms diena būs beigusies, viņš jau būs paveicis kārtējo pārvadāšanas uzdevumu. Tad būs pienācis laiks atgriezties mājās pie savas ģimenes. Rogeram ir četri bērni, un šodien viņš dosies uz bērnudārzu pēc sava jaunākā dēla.
„Man patīk braukt pa vienu un to pašu maršrutu. Mani draugi domā, ka esmu mazliet jucis. Viņi prāto, vai drīz nesajukšu prātā! Es viņiem saku, ka nevar taču nemitīgi sēdēt un domāt par to vienu maršrutu. Priekšrocība ir tā, ka es laikā tieku mājās pie savas ģimenes un katru nakti varu gulēt savā gultā.”