Savvaļā – viena diena, transportējot Āfrikas bifeļus

Lai varētu strādāt par dzīvnieku pārvadātāju Dienvidāfrikas dabas rezervātos, nepietiek tikai ar neticami labām braukšanas iemaņām. Vajadzīga arī drosme.
Helikopters un kravas automašīna

Izmantojot helikopteru, bifeļi tiek atrasti un iemidzināti; kravas automašīnā pa zemi helikopteram seko veterināru komanda.

Kīss Lorenss

Dzīvnieku gūstīšanas komandas vadītājs Kīss Lorenss sagatavojas iešļircināt bifelim B vitamīna devu.

Pār Dienvidāfrikas savannu spurdz un šaudās bezdelīgas. Viņas kopā ar atvēsinošu gaisa vēsmu virzās pār līdzeno ainavu. Ir nedaudz pāri sešiem no rīta, un pēc pāris minūtēm lēks saule. Pēkšņi putnu dziesmas aprij dīzeļdzinēja rēkoņa.

Aiz sevis atstājot sarkanu putekļu mākoni, smilškrāsas Volvo FM traucas pie cilvēkiem pikapos, kas gaida pie ieejas Kopisas dambja dabas rezervāta, 150 kilometrus uz dienvidrietumiem no Johannesburgas. Šī ir sezonas pirmā diena. Šodien dzīvnieku ķērāju komandai paredzēts noķert un pārvietot Āfrikas bifeļus – dzīvniekus no „lielā piecinieka”. Tas ir termins, kuru izdomājuši mednieki, lai apzīmētu tos Āfrikas dzīvniekus, kuriem dzīt pēdas un kurus medīt ir visgrūtāk un visbīstamāk.

„Mēs bifeļus ķeram bieži, bet tas vienmēr ir riskanti. Bifelis ir spēcīgs dzīvnieks, kad tas uzbrūk, tas uzbrūk ar neticamu spēku. Ja tas tiek klāt cilvēkam, tās ir beigas. Tas jūs nogalinās,” stāsta Petruss Motsoane (Petrus Motsoane) – komandas vadītājs un cilvēks, kas Volvo vilcējā transportēs agresīvos dzīvniekus.

Savvaļas dzīvnieku ķeršana un transportēšana ir svarīgs darbs daudzajos Dienvidāfrikas dabas rezervātos. Galvenokārt to dara, lai nodrošinātu dažādo dzīvnieku sugu līdzsvaru rezervātos, taču tikpat svarīgi ir novērst savstarpēji radniecisku dzīvnieku pārošanos.

Bifelis ir spēcīgs dzīvnieks, kad tas uzbrūk, tas uzbrūk ar neticamu spēku.

Petruss Motsoane

komandas priekšnieks un kravas automašīnas vadītājs

Bifeļi no putna lidojuma

Dzīvnieku pārvietošana ir nepieciešama dzīvnieku sugu dažādības līdzsvara nodrošināšanai rezervātos un savstarpēji radniecisku dzīvnieku pārošanās novēršanai.

Dzīvniekus ķer ziemā no marta līdz oktobrim, kad temperatūra ir viszemākā. Komanda ķer un transportē dažādu sugu savvaļas dzīvniekus – sākot ar zebrām un degunradžiem, beidzot ar bifeļiem un lauvām. 

Frīsteitas dabas rezervāti Dienvidāfrikā jau vairāk nekā 20 gadu bijuši Petrusa Motsoanes darba vieta. Viņš ar ķirurga precizitāti vada 24 tonnas smago un 22 metrus garo kravas automašīnu pa savannu pie dzīvnieku pulka, kas tiks pārvests. Šis darbs prasa izturību gan no transportlīdzekļa, gan no vadītāja.

„Ķermenis nogurst no braukšanas pa savannu. Sajūta ir tāda, it kā ribas kuru katru mirkli lūzīs! Bet es jau 10 gadus braucu ar šo kravas automašīnu, un man nekad nav bijušas problēmas. Tā ir pietiekami izturīga un elastīga, lai paveiktu visu, kas vajadzīgs,” atklāj Petruss.

Frīsteitas dzīvnieku ķērāju komandā ir 25 cilvēki, kā arī veterinārais ķirurgs un helikoptera pilots. Ar helikopteru bifeļus atrod un aizdzen līdz atklātam laukam, kur veterinārais ķirurgs no gaisa var tiem iešaut ar trankvilizatora šautrām. 

Kad bifelis ir iemidzināts, zemes komanda dodas pie tā un ieceļ šo vairāk nekā tonnu smago dzīvnieku pikapā. Bifeli tad aizved līdz Petrusa Volvo kravas automašīnai, kur ar celtņa kravas automašīnu guļošo dzīvnieku ieceļ piekabē; tur tam iedod zāles ar pretēju efektu, lai to pamodinātu.

Petruss Motsoane

Frīsteitas dabas rezervātos Petruss Motsoane strādā jau vairāk nekā 20 gadus.

„Kad bifelis pamostas, tas kļūst nedaudz agresīvs, bet līdz tam brīdim mēs jau esam ārā un durvis ir ciet. Ja tas pamostas, kamēr mēs vēl esam piekabē, jārīkojas zibenīgi, pirms tas tiek klāt,” stāsta Petruss.

Viņš atceras kādu smieklīgu atgadījumu, kad kāda zebra pamodās tieši pārcelšanas procesa vidū un aizskrēja savannā ar acu apsēju; viņš iesmejas, un viņa zelta zobs apakšžoklī un zelta auskars kreisajā ausī iespīdas.

Trīs strausi, astu spalvām šūpojoties, rikšo pa garo zāli pa labi no kravas automašīnas, un helikoptera rūkoņa izbiedē divu pieaugušu un viena jauniņa degunradža ģimeni. Kravas automašīna brauc pa zāli un krūmiem, lejup gravā un pār tiltu, kas ir tik šaurs, ka jābrīnās, ka visi transportlīdzekļi tam vispār tiek pāri. Petrusa seja ir saspringusi no koncentrēšanās.

„Braucot pa šādu nelīdzenu apvidu, kravas automašīna kratās un skan pilnībā citādāk nekā uz parastiem ceļiem. Bīstamos apvidos ir jābrauc ļoti lēni, līdz atkal var nokļūt drošībā. Man rūpīgi jāskatās uz priekšu, lai spētu pamanīt, vai ceļā nav akmeņu vai citu šķēršļu. Taču es nevaru redzēt visu un dažreiz nākas riskēt,” viņš atklāj.

Sagūstītais bifelis

Katru noķerto bifeli pārbauda, vai tam nav noteiktu slimību, pēc tam ievieto mikroshēmu un iešļircina B vitamīnu, lai stiprinātu imūnsistēmu.

 

Diena ir sākusies neveiksmīgi. Pirmie divi veterināra sazāļotie bifeļi ieskrien krūmājā un tad skrien lejup dziļā gravā, nonākot bīstami tuvu upei. Dzinējiem rēcot, pikapi iestrēgst lielajos krūmos; kad viņi beidzot nonāk vajadzīgajā vietā, atklājas, ka viens no bifeļiem pašlaik guļ vietā, kas ir pārāk purvaina, lai pa to pabrauktu. Koki traucē helikopteram aizbiedēt parējos bifeļus, kas var atrasties netālu un jebkurā brīdī uzbrukt.

Tiek izsaukti papildspēki, un no tā brīža viss norisinās zibenīgi: bifelis tiek uzstumts uz zaļām nestuvēm un ar vinču uzvilkts nogāzē pie džipa, kur desmit cilvēki ar rokām ieceļ bifeli pikapā.

Bifelis ar aizsietām acīm

Kad trankvilizatora šautriņa bifeli ir iemidzinājusi, komandai ātri jānogādā dzīvnieks piekabē.

Petruss ne tikai vada kravas automašīnu, bet kā darbu vadītājs arī pārrauga darbu ar dzīvniekiem un palīdz tos iecelt piekabē. Piekabe ir sadalīta piecos nodalījumos ar tērauda durvīm, kuras no ārpuses iespējams gan atvērt, gan aizvērt. Atbilstoši dzīvnieka izmēram ar šo kravas automašīnu var pārvadāt līdz 15 bifeļiem.

„Bifeļiem nepatīk atrasties vienatnē. Tad viņi satrakojas un savaino paši sevi. Tāpēc vienā nodalījumā parasti ievietojam divus vai trīs bifeļus,” paskaidro dzīvnieku ķērāju komandas vadītājs Kīss Lorenss (Kees Lawrence), vienlaikus nomērot pareizo B vitamīna devu četrus gadus vecai bifeļu mātītei, kuru zemes komanda tikko pievedusi pie kravas automašīnas.

Katru noķerto bifeli pārbauda, vai tam nav dažādu slimību, tam ievada mikročipu un pēc tam iešļircina B vitamīnu, lai stiprinātu imūnsistēmu. Kamēr Kīss iešļircina guļošajam bifelim, starp Volvo vilcēju un celtņa kravas automašīnu veidojas rinda ar bifeļiem, kuriem aizsietas acis un ausīs sabāzta vate. Acu aizsēji un vate palīdz bifeļiem palikt mierīgiem.

Kad es citiem vadītājiem stāstu par savu kravu, viņi atbild: „Kādu dienu tie dzīvnieki tevi nogalinās.” Taču es to daru jau 20 gadus un joprojām esmu dzīvs.

Petruss Motsoane

komandas priekšnieks un kravas automašīnas vadītājs

Asins paraugu ņemšana un transportējamo bifeļu pārcelšana un pamodināšana norit ātri. Ar garu dzelzs kārti Petruss atver durvis starp nodalījumiem. Četrpadsmit dzīvnieki ātri saiet piekabē. Bifeļi nav pārlieku priecīgi, pēkšņi attopoties iesprostoti šaurā metāla kastē. 

„Viņi nomierināsies, kad sākšu braukt,” kāpjot vadītāja kabīnē, nosaka Petruss. 

Kravas automašīna dodas atpakaļceļā pa rezervātu uz karantīnas aploku, kur bifeļi tiks turēti, līdz tos izsolē nopirks kāds cits dabas rezervāts. Šodienas kravas vērtība ir vairāk nekā 2,2 miljoni randu jeb aptuveni 118 160 latu. Pēc pārdošanas Petruss Motsoane pārvedīs dzīvniekus uz viņu jaunajām mājvietām.

„Patīkamākā darba daļa ir savas kravas automašīnas vadīšana. Kad es citiem vadītājiem stāstu par savu kravu, viņi atbild: „Kādu dienu tie dzīvnieki tevi nogalinās.” Taču es to daru jau 20 gadus un joprojām esmu dzīvs.”

Volvo FM dabas rezervātā

Kravas automašīna

Volvo FM (2003. gada), 380 zirgspēki, 13 litru dīzeļdzinējs un Dienvidāfrikā ražota SA Trucks piekabe. Vilcējs ir 22 metrus garš un 24 tonnas smags. Transportlīdzekli no marta līdz oktobrim ikdienā izmanto, lai transportētu savvaļas dzīvniekus pa savannām un standarta ceļiem.

Saistītais saturs

No jūras atgūta zeme

Nigērijas lielākā pilsēta pamazām mainās. Sākotnēji tas bija plāns Lagosas drūpošās krasta līnijas aizsardzībai, taču vēlāk kļuva par Āfrikas lielāko būvniecības projektu – Eko Atlantic – un jaunu apgabalu, ko veido uz zemes, kas atgūta no jūras....

Izdzīvot uz viena no bīstamākajiem ceļiem pasaulē

Piesardzība, prasme un pieredze 45 gadus ir ļāvušas Huanam Manuelam Manrikem izdzīvot uz viena no bīstamākajiem ceļiem pasaulē. Tas ir Paso de los Caracoles Čīlē....

Sāls ieguve Bolīvijas lielajos baltajos līdzenumos

Gaisma ir nežēlīga, un gaiss ir retināts. Pasaules lielākajā sāls līdzenumā tiek pārbaudītas gan cilvēka, gan automašīnas spējas. Šeit Dario Mačaka Kolke ir nostrādājis vairāk nekā 30 gadu....

Rakstu filtrēšana

5 true 5