Kravas automašīnas
„Norvēģijas ceļi nav ne ar ko salīdzināmi. Tā noteikti nav vieta sapņošanai – Jums pilnībā jākoncentrē sava uzmanība,” saka izcilais preču pārvadātājs Jārle Tveitens (Jarle Tveiten), un, veicot šauru pagriezienu, viņa acis ir pievērstas ceļam.
Kad es gribēju sākt vadīt kravas automašīnu, zivju pārvadāšana mani vienkārši interesēja. Darbs ar dzīvām radībām manu darbu noteikti padara daudz interesantāku.
Tās teritorijas ainava, pa kuru viņš brauc, ir brīnišķīgi skaista, un tā ir populārs tūristu galamērķis daudzo kalnu, ūdenskritumu un dziļo fjordu dēļ. Tomēr autovadītājiem šis skaistums var būt maldinošs. Šaurie un līkumotie ceļi ir sliktā stāvoklī, un pastāv nopietns nogruvumu risks. Rudeņos un aukstās, garās ziemās laikapstākļi kļūst skarbi līdz ar spēcīgām lietavām, sniegu un ledu, bet vasarās tūristi, kas uzņem fotogrāfijas, neuzmanīgi stāvot ceļa vidū, pēkšņi var parādīties ceļa līkumā. Dažās vietās ceļi ir pārāk šauri, lai divi transportlīdzekļi varētu viens otram pabraukt garām, un vienam no tiem vienīgais risinājums ir doties pretējā virzienā, lai nokļūtu līdz tuvākajai automašīnu stāvvietai.
„Daži cilvēki šeit ļoti baidās braukt. Reizēm man jāapstādina sava kravas automašīna, lai virzītu satiksmi, kā arī palīdzētu cilvēkiem mainīt braukšanas virzienu, lai dotos tālāk. Braucot pa šiem ceļiem, satiksmē ir jāsadarbojas ar citiem,” saka Jārle.
Bet viņam nepatīk apstādināt savu Volvo FH16 750 kravas automašīnu bez vajadzības. Viņa automašīnas piekabē atrodas pēc pasūtījuma izgatavotas ūdens tvertnes, piepildītas ar dzīvām zivīm, kas var nomirt piecu minūšu laikā, ja viņš nebūs uzmanīgs. Zivīm ir augsta cena, un pašlaik pārvadātās paltusu mazuļu kravas vērtība ir aptuveni 400 000 eiro. Stingro apdrošināšanas un dzīvnieku aizsardzības noteikumu dēļ neuzmanība var ļoti smagi skart viņa uzņēmējdarbību. Tāpēc papildus uzmanībai uz ceļa viņam ir arī jāuzrauga līdzās instrumentu panelim esošā novērošanas sistēma, kas norāda situāciju tvertnēs, piemēram, skābekļa līmeni, pH vērtību un temperatūru. Tas ir grūts uzdevums, kura apgūšanai nepieciešams laiks, bet, 30 gadus strādājot zivju pārvadātāja darbā, Jārle ir īsts eksperts. Pirmos gadus strādājot šajā nozarē, viņš pārvadāja zivis pa visu Eiropu – uz tādām valstīm kā Spānija, Portugāle, Grieķija, Šetlendas salas un Skotija. Tā Jārle ieguva pieredzi, kas viņam noderēja, lai paplašinātu savu autopārvadājumu uzņēmumu, kurā bija viens cilvēks un viena kravas automašīna, un kļūtu par lielāko dzīvo zivju pārvadātāju. Tagad jau daudzus gadus viņa uzņēmējdarbība ir orientēta uz Norvēģiju un Zviedriju, sevi apliecinot kā vienu no labākajiem uzņēmējiem šajā nozarē. Bet, lai gan tagad viņam pieder pavisam 10 Volvo kravas automašīnas un viņš nodarbina vairākus citus autovadītājus, viņš joprojām pats dodas ceļā, lai veiktu piegādes. Šodien zivis tiks vestas līdz Rērvīkai, Trēndelāgā. Lai tur nokļūtu, viņam jābrauc ar prāmi no Jondālas līdz savam mazajam dzimtajam ciematam Tērvīkbigdai, kas atrodas līdzās Hardengerfjordam, kur viņš ir pavadījis visu savu dzīvi. Tuvojoties ostai, viņš pāri fjordam norāda uz māju, kurā viņš uzauga, – tā atrodas tikai piecu metru attālumā no piestātnes.
„Kad es vēl biju bērns, es mēdzu apgulties uz dambja un makšķerēt stundām ilgi. Manam tēvam arī patīk makšķerēt, un gandrīz katru dienu mums vakariņās bija zivis. Kad es gribēju sākt vadīt kravas automašīnu, zivju pārvadāšana mani vienkārši interesēja. Darbs ar dzīvām radībām manu darbu noteikti padara daudz interesantāku,” saka Jārle.
Pat ja Tērvīkbigda ir neliels ciemats, tas ir kļuvis par nozīmīgiem vārtiem, jo no tā ir prāmju līnija uz Jondālu, no kuras tas ir savienots ar Norvēģijas austrumiem un dienvidiem. Pēdējo pāris gadu laikā satiksme pāri fjordam ir ievērojami palielinājusies, un mūsdienās to ik mēnesi šķērso 25 000–30 000 transportlīdzekļi. Jārle ar šo prāmi ir braucis tūkstošiem reižu.
„Autovadīšana šeit nozīmē, ka ir jāpielāgojas ceļiem un dabai. Mums jāšķērso fjords gandrīz visur, kurp mēs dodamies, un mēs iemācāmies ar to sadzīvot. Veicot vienu piegādi, dažreiz man ir jāpārceļas ar prāmi līdz septiņām reizēm,” viņš stāsta, braucot uz prāmja klāja.
Brauciens aizņem apmēram divdesmit minūtes. Nobraucis krastā, viņš koncentrējas vēl vairāk, jo ceļš ved pa septīto automaģistrāli – tas ir vecs ceļš, kas savieno Bergenu ar Oslo. Tas nav labots gadiem ilgi, tam ir slikts asfalta segums, un tas ir bedrains. Pēc aptuveni divdesmit kilometriem ceļš kļūst vēl bīstamāks, jo kalns vienā pusē kļūst stāvāks, bet otrā pusē fjords pēkšņi atrodas simtiem metru zemāk. Uzbērums, kas ceļu atdala no pazeminājuma, ir tikai pusmetru augsts, tāpēc automašīna tam viegli var pārbraukt pāri un brīvi iekrist ūdenī.
„Šis ceļa posms ir viduvējs. Ja Jūs būtu nostrādājuši par autovadītāju tik ilgus gadus, cik es, Jūs būtu pieredzējuši, cik patiesi briesmīgi tas var būt. Pa ceļam esmu redzējis vairākus letālus nelaimes gadījumus un mirušus cilvēkus. Un es padomāju: vai es braucu tā, lai no šādiem negadījumiem izvairītos?” saka Jārle un piebilst:
„Par laimi, mana krava liek man vadīt automašīnu piesardzīgi. Turklāt pēc visiem šiem gadiem Jūs pieradīsit braukt pa sliktiem ceļiem. Bet tomēr, kad es iekāpju savā kravas automašīnā un sāku izmantot šos ceļus kā savu darba vietu, es vēlos, lai tie būtu drošāki.”
Uz šiem ceļiem ļoti svarīga ir tehniskā apkope un uzturēšana. Ja kravas automašīnas salūst, man ātri ir vajadzīga palīdzība, citādi man ir lielas problēmas.
Kaut arī ceļi ir sarežģīti un bīstami, Jārle apgalvo, ka tehnoloģiskie uzlabojumi kravas automašīnās ir padarījuši darbu daudz vieglāku nekā iepriekš, kad viņš pirms visiem šiem gadiem uzsāka savu uzņēmējdarbību ar lietotu Volvo. Šodien viņš pirms brauciena vairs neuztraucas, jo viņa Volvo FH16 autovadīšanu drošības un komforta ziņā padara par pilnīgi jaunu pieredzi. Viņš arī pārliecinās, ka viņam ir Zelta līgums ar Volvo Action Service, jo grūti izbraucami ceļi nozīmē, ka viņa kravas automašīnas nolietojas daudz ātrāk, nekā mašīnas, kas brauc pa pārējo Eiropu.
„Uz šiem ceļiem ļoti svarīga ir tehniskā apkope un uzturēšana. Ja kravas automašīnas salūst, man ātri ir vajadzīga palīdzība, citādi man ir lielas problēmas. Man vienmēr ir bijušas labas attiecības ar Volvo darbiniekiem, un tāpēc esmu visu uzticējis Volvo,” viņš saka, vienlaikus apstādinot savu kravas automašīnu, lai nogaidītu, kamēr vieglā automašīna viņam dos ceļu.
Viņš drīz vien būs veicis ceļa sliktāko daļu un vispirms turpinās braukt pa 50. ceļu un pēc tam pa 52. ceļu, nokļūstot līdz Utai, no kurienes dosies uz savu galamērķi – Rērvīku, Trēndelāgā. Viņš paskaidro, ka šodienas uzdevums nav tik parasts, jo lielāko daļu viņa kravas veido strautu foreļu lašu mazuļi, kurus viņš ved uz lielajām Norvēģijas zivjaudzētavām. Viņš pārvadā arī daudz lūpzivju, – tās ir zivis, kas ēd parazītus un ko izmanto lauku saimniecībās, lai novērstu citu zivju slimības.
Jārles interese par zivīm, ko viņš pārvadā, laika gaitā ir pieaugusi, un viņš pastāvīgi uzlabo savas kravas automašīnas un tvertnes ciešā sadarbībā ar saviem klientiem. Papildus pārvadājumiem un uzņēmuma vadīšanai viņš arī iesaistās dažādos projektos un ir iesaistīts Norvēģijas zivju pārvadājumu regulēšanas sistēmas izstrādē. Parastā darba diena reti ir īsāka par divpadsmit stundām un mēdz būt daudz ilgāka. Viņš atzīst, ka šī iemesla dēļ viņa sieva un trīs bērni ir nedaudz cietuši, bet viņi ir pieraduši pie Jārles garajām darba stundām.
„Man tagad ir 60 gadu. Man jāsaka, ka ir bijušas daudzas garas darba dienas un daudzas problēmas. Man vairs nepietiktu enerģijas, lai to visu atkal atsāktu. „Tas nav tikai darbs, tas kļūst par dzīvesveidu. Bet man tas viss patika.”