Kravas automašīnas

Sibīrijas bezceļos

Sibīrijas vidienē, kur valda savvaļas dzīvnieku pārpilnība, ceļi ir slikti un dažviet to nemaz nav. Šeit Nikolajs Gončarovs (Nikolai Goncharov) savu iztiku pelna, vadot bezceļiem paredzētu Volvo kravas automašīnu, kas sargā arī viņa drošību.
Nikolaja Gončarova galamērķis atrodas aptuveni 120 km attālumā, taču lielāko daļu maršruta veido zemes ceļi ar milzīgām peļķēm un bedrēm.

Nikolajs Gončarovs Krievijas lielākajā reģionā – Jakutijā – ir nodzīvojis gandrīz 20 gadu. Desmit no tiem viņš ir vadījis Ļenskā bāzētā kravas pārvadājumu uzņēmuma Transotdelstroy (TOS) kravas automašīnas.

„Lielākās galvassāpes sagādā dubļi un sliktie ceļi,” saka Nikolajs un jokojot piemetina: „Ceļu šeit nav – ir tikai virziens.”

Šodien Nikolajam no Peledujas ostas uz būvdarbu laukumu Čajandā ir jāaizved betona plāksnes. Krievijas lielākais dabasgāzes uzņēmums Gazprom tur būvē gāzes krātuvi. Galamērķis nav tālu, mērojamais attālums ir aptuveni 120 km, taču braukšana ir sarežģīta, jo lielāko daļu maršruta veido zemes ceļi ar milzīgām peļķēm un bedrēm.

„Pa šādu ceļu var braukt tikai lielas kravnesības, bezceļiem pielāgotas kravas automašīnas,” stāsta Nikolajs, sēžot ar 6x6 tiltu konfigurāciju aprīkotā Volvo FMX 460 vilcēja kabīnē. Ar šo kravas automašīnu viņš brauc tikai dažus mēnešus, bet pirms tam gandrīz desmit gadus vadīja citu Volvo modeļu automašīnas. „Tā ir laba kravas automašīna – izturīga.”

Ostā gaidot kravas automašīnas piekraušanu, Nikolajs norāda uz Ļenu aizmugurē.
„Ļena ir Jakutijas dzīvības dzīsla. Visas kravas lielākoties tiek pārvadātas pa upi – gan lejup, gan augšup pa straumi.”

 

Kad vasarā atsākas kuģošana, te valda liela rosība, jo daudzās Jakutijas vietās kravas nogādāt citā veidā nemaz nav iespējams. No Ļenas ostām kravu tālāk galamērķos visā apgabala teritorijā aizved kravas automašīnas, bieži vien braucot pa zemes ceļiem, kas lietus laikā pārvēršas dubļu dūkstīs.

Nikolajs atsauc atmiņā kādu braucienu pirms dažiem gadiem, kad pēc lietus viņam nācās braukt pa dubļainu zemes ceļu.
„Pēc lietus mums vajadzēja uzbraukt stāvā, mālainā kalnā, un kravas automašīnas nevarēja to pārvarēt. Mēs nopūlējāmies ilgu laiku, taču veltīgi. Tā mēs divas dienas mitinājāmies savās kravas automašīnās un gaidījām sausākus laikapstākļus. Lietus aprima, sāka pūst vējš, un ceļš apžuva. Tikai tad mēs varējām turpināt ceļu.”

Taču tādi gadījumi ir reti, viņš paskaidro – Volvo bezceļiem piemērotās kravas automašīnas turpina braukt pat ļoti sarežģītos apstākļos. Ziemā, kad Ļena aizsalst, ceļu strādnieki līdz pat Ustjkutai cauri mežam izbūvē „sniega ceļu”.

„Spelgonis šeit mēdz būt pamatīgs,” Nikolajs stāsta. „Temperatūra var pazemināties līdz pat mīnus 40 vai 45 grādiem. Dažkārt aukstums sasniedz pat mīnus 50 grādus. Bet tas nenieka nekaitē! Volvo kravas automašīna ar to labi tiek galā.”

Nikolaju skarbajos Jakutijas ceļos sargā viņa pieredze un piesardzība. Viņš pazīst ikvienu peļķi, zina, kurā vietā tā ir visdziļākā. Kad kravas automašīna ceļā no ostas tuvojas kādai peļķei, Nikolajs dalās pieredzē.

„Peļķe nav pārāk liela, taču tai vienalga nevar pārbraukt lielā ātrumā. Lai to varētu uzmanīgi šķērsot, ātrums ir jāsamazina un jāieslēdz zemāks pārnesums.”

Ceļu šeit nav – ir tikai virziens.

Taču, kad ceļi vairāk līdzinās dubļu muklājam, pat visuzmanīgākie un pieredzējušākie autovadītāji sastopas ar grūtībām. Braucot par zemes ceļu, Nikolajs piedzīvo nelielu aizķeršanos, kad starp riteņiem iestrēgst akmens. Viņš izkāpj no kabīnes, rūpīgi aplūko akmeni, atrod savu veseri un saskalda akmeni mazākos gabalos, kas izkrīt no riteņu starpas.

„Akmens var sabojāt vai pārgriezt riepu, un pēc tam riepa var pārsprāgt,” Nikolajs, atgriezies kabīnē, paskaidro. „Labi, ka man izdevās ar veseri to saskaldīt un tas izbira. Dažkārt, lai izņemtu akmeni, nākas noņemt riteni vai izlaist riepai gaisu.”

 

Braucot tālāk pa zemes ceļu, ceļmalā pamanām vēl vienu kravas automašīnu – vadītājs nervozi staigā tai apkārt. Nikolajs apstādina savu kravas automašīnu, izkāpj no kabīnes un, piegājis pie autovadītāja, brīdi ar viņu runā. Atgriezies viņš pastāsta, ka kravas automašīnu nepieciešams vilkt, taču viņš pats nevar palīdzēt, jo viņa Volvo kravas automašīna ir pilnīgi piekrauta. Šādos ceļa apstākļos autovadītāju solidaritāte ir ļoti svarīga, Nikolajs nosaka.

„Ja nepieciešama palīdzība, mēs viens otru atbalstām. Tā uz ceļiem ir ierasts.”

Pēc dažiem kilometriem Nikolajs apstādina kravas automašīnu, lai brītiņu atpūstos un pagatavotu tēju.

„Visvairāk Jakutijā mani valdzina tās skaistums, neskartā daba un tīrās upes,” viņš saka, raugoties apkārt.

Iepriekš Nikolajs dzīvoja Kemerovas apgabalā, Sibīrijas dienvidrietumos, uz Jakutiju viņš atbrauca apciemot savu māsu un galu galā apmetās šeit – viņu apbūra šejienes daba un klimats, kas šeit ir nedaudz sausāks un paciešamu padara pat vissīvāko ziemas spelgoni.

Nikolajs priecājas arī par Jakutijas savvaļas dzīvnieku pārpilnību.

„Šeit var noķert dažādu veidu zivis, piemēram, līdakas, asarus un taimiņus. Reiz es redzēju lāceni ar maziem lācēniem. Esmu redzējis arī zaķus. Esmu redzējis lapsas un aļņus. Šis ir mežonīgs apvidus, dzīvnieki brīvi klejo, un cilvēki strādā tiem līdzās. Mierīga līdzāspastāvēšana.”

Drīz vien kravas automašīna no zemes ceļa izbrauc uz laba asfalta seguma. Pēc dažiem kilometriem ceļmalas grāvī ieraugām vilcēju.

„Vadītājs būs pie stūres iemidzis,” Nikolajs nosaka. „Asfaltētais ceļš autovadītāju uzmanībai liek atslābt, un viņi nespēj koncentrēties,” viņš piebilst.

Nikolajs pamāj citam TOS Volvo kravas automašīnas vadītājam, kas pēc kravas nogādāšanas ir uzsācis atpakaļceļu. Viņš pastāsta, ka viņam patīk strādāt šajā uzņēmumā un priekšnieka Staņislava Kamaganova (Stanislav Khamaganov) vadībā; viņš rūpējas, lai uzņēmuma autovadītājiem vienmēr būtu darbs un kravas automašīnas nestāvētu dīkā.

Uzdevums ir paveikts, un Nikolajs dodas atpakaļ uz Peleduju – ciemu, kurā vasarā dzīvo daudzi TOS vadītāji ar savām kravas automašīnām.

Viņš stāsta, ka viņam pietrūkst sievas, divu meitu un trīs mazmeitu – viņas dzīvo Ļenskā, bet viņš mitinās šeit un tikai laiku pa laikam aizbrauc mājās. Šajā profesijā prombūtne no ģimenes ir bieža parādība.

„Ikreiz, kad pārrodos mājās, es redzu, ka manas mazmeitas ir atkal paaugušās, apguvušas jau ko jaunu. Bet kam tad es šo darbu daru, ja ne savas ģimenes labā?” viņš piebilst.

Transotdelstroy (TOS)

Īpašnieks: Staņislavs Kamaganovs (Stanislav Khamaganov)
Darbinieku skaits: 90
Vēsture: uzņēmums tika dibināts pirms 14 gadiem
Lielākie klienti: Gazprom, Rosneft, Sclumberger
Kopējais transportlīdzekļu skaits: 283
Autoparka transportlīdzekļu kopskaits: 60 (Volvo kravas automašīnas: 30)
Galvenā krava: būvmateriāli, gāzes un naftas ieguves komponenti
Kravas automašīna Vilcējs Volvo FMX 460 ar 6x6 tilta konfigurāciju Piekabe: Krievijas uzņēmuma NARZ ražotā piekabe ar 55 t kravnesību. Darbība: betona plākšņu pārvadāšana no Peledujas ostas uz būvdarbu laukumiem Čajandas apkaimē