Kravas automašīnas
Paso de los Caracoles jeb Gliemežu ceļš savu nosaukumu ieguva no 29 lēni izbraucamiem pagriezieniem, kas kravas un citas automašīnas no 800 metru augstuma virs jūras līmeņa uzved galvu reibinošā 3200 metru augstumā pie Argentīnas robežas. Ziemā ledus un vairāki metri sniega gan augšupceļu, gan lejupceļu padara ļoti bīstamu, savukārt vasarā karstums bez mitas kausē pamatīgi pielādēto kravas automašīnu bremzes un dzinējus.
„Ik reizi, kad redzu avāriju, es domāju par to, kas gan tam autovadītājam lika braukt tik ātri, un tad es iedomājos par viņa ģimeni, kura viņu nekad vairs neredzēs,” stāsta Huans Manuels Manrike, uzdodot gāzi stāvajā pakalnā. „Piesardzība un pietāte, taču nekad bailes – tā man mācīja tēvs, un līdz šim tas ir darbojies.”
Nākamo pagriezienu viņš veic īpaši plaši, lai izgrieztu kravas automašīnu, dodoties lejup ielejā. Autovadītāji viens otru sveicina ar draudzīgu rokas mājienu un uzsaucienu caur atvērtajiem logiem. Desmitajā pagriezienā viņš norāda uz sadragātu konteineru nogāzē starp 10. un 12. pagriezienu. Viņš skaidro, ka kravas automašīnas vadītājs ievērojami pārsniedzis ātrumu, braucot lejup ar vīna kravu no Argentīnas. Piekabe apgāzās un sev līdzi parāva arī vilcēju.
„Autovadītājs pats izglābās, izlecot ārā, tieši pirms kravas automašīna noripoja pa kalnu. Viņš lauza dažus kaulus un bija smagi ievainots,” ar nopietnu sejas izteiksmi stāsta Huans Manuels. „Bet vismaz viņš izdzīvoja.”
Piesardzība un pietāte, taču nekad bailes – tā man mācīja tēvs, un līdz šim tas ir palīdzējis.
Līkumojot starp asajiem pagriezieniem, kas augšup pa Čīles Andiem ved uz Argentīnu, viņa acis ne uz mirkli nenovēršas no ceļa. Katram līkumam ir savs numurs, un 17. līkums, kurš prasījis visvairāk dzīvību, ir ieguvis apzīmējumu „Curva de la muerte” jeb „Nāves pagrieziens”. Braucot garām tā zīmei, viņa acis nedaudz sašaurinās, taču fokuss paliek nemainīgs. Viņš norāda uz vairākām vietām, kurās gan nesen, gan agrākos laikos ir notikušas avārijas. Daudzi no bojāgājušajiem bija tuvi draugi, un kļūst skaidrs, ka starp autovadītājiem, kuri bieži veic šo ceļu uz nozīmīgāko robežpārejas punktu starp Čīli un Argentīnu, pastāv sava veida brālība.
Tā kā šis ir īsākais ceļš no Sanantonio ostas, kas atrodas Rietumos no Santjago Čīlē, uz Mendosas apgabalu Argentīnā – un arī vēl tālāk Brazīlijā –, tas ir būtiski nozīmīgs reģiona loģistikā. Pa šo ceļu tiek pārvadātas visdažādākās preces no visas pasaules, vai tie būtu Ekvadoras banāni, kas sūtīti lejup gar piekrasti, vai mirdzošas jaunas automašīnas no Āzijas. Šodien Huana Manuela dzesētā piekabe ir piekrauta ar 25 tonnām banānu, kuri jānogādā Mendosā. Dzinēja griezes moments un līdzenie pārnesumi ļauj viņam pilnībā vērst savu uzmanību uz bīstamo ceļu.
Huans Manuels ir pavadījis 45 no saviem 64 dzīves gadiem, vadot kravas automašīnas par visu Dienvidameriku. Kamēr viņš ir uz ceļa, dzimtajā Mendosā, Argentīnā, viņu gaida sieva un četri pieauguši bērni. Viņš bieži par viņiem domā, taču ģimeni mierina fakts, ka viņš nekad nav nokļuvis avārijā, un viņi zina, ka viņa galvenā prioritāte ir atgriezties mājās, lai redzētu viņus atkal.
„Uzņēmuma īpašnieka attieksme būtiski ietekmē avāriju statistiku,” viņš skaidro. „Daži īpašnieki nerūpējas par autovadītāju, izdara uz viņu pārāk lielu spiedienu, un arī aprīkojums ir novecojis. Tas vienmēr nozīmē vairāk avāriju.”
Viņš skaidro, ka uzņēmumam, kurā viņš pašlaik strādā, nekad nav bijušas nopietnas avārijas, un tas ir viens no lielākajiem uzņēmumiem, kuri aktīvi izmanto Čīles–Argentīnas maršrutu. Īpašniekam ir ļoti ciešas attiecības ar saviem autovadītājiem.
„Kad īpašnieks zvana, lai noskaidrotu, kā klājas, viņš jautā par ģimeni un izrāda patiesu interesi par autovadītāja labsajūtu. Tas rada lielu atšķirību uz ceļa,” stāsta Huans Manuels. „Pārāk liels spiediens neko labu nenes.”
Uzņēmumam ir 80 kravas automašīnu, ir pasūtītas vēl 30, un tas specializējas saldētas kravas pārvadājumos. Visas kravas automašīnas ir Volvo FH, un uzņēmums ir pirmais uzņēmums Čīlē, kurš iegādājies jauno FH. Huans Manuels brauc ar 2015 FH 500 vilcēju, ko uzņēmums nupat saņēma. Tam ir I-Shift pārnesumkārba un 6x2 tiltu konfigurācija. Ja spēkā ir politika „viens autovadītājs, viena kravas automašīna”, tā drīz kļūst par uzticamu draugu uz ceļa.
Mans tēvs man iemācīja visu par kravas automašīnu vadīšanu un arī par šiem kalniem.
„Jaunajām kravas automašīnām ir ļoti laba redzamība, balstiekārta un bremzes. Tās vadīt ir daudz vieglāk nekā vecās kravas automašīnas,” viņš skaidro. „Tās arī ir daudz drošākas. Tajās gulēt ir ļoti ērti, tāpēc nākamajā rītā var atkal doties ceļā pēc labas atpūtas. Gultas ir ērtas, un šīs kravas automašīnas patiešām rada māju izjūtu, kad esmu prom no mājām. Ar šīm kravas automašīnām man nekad vēl nav gadījies neplānoti zaudēt dienu tehnisku problēmu dēļ.”
Kamēr saule pamazām gatavojas pazust aiz kalniem, viņš ceļa malā sev pagatavo steika un vistas maltīti. Viņš stāsta par reizēm, kad ceļā viņam pievienojas sieva.
„Neviens negatavo, kā mana sieva,” viņš stāsta, „taču, kad mēs uz ceļa esam kopā, tad gatavoju es.” Viņai ir jāatpūšas. Man nepatīk palikt viesnīcās un ēst restorānos. Es pats gatavoju daudz labāk un veselīgāk.”
Viņš kādu brīdi sēž savā krēslā un lūkojas uz kalniem, kas bijuši viņa darbavieta tik daudzus gadus un ir nesuši gan prieku, gan bēdas. Pēc pāris gadiem viņš dosies pensijā un visu savu laiku pavadīs ar sievu savās mājās skaistajā Mendosā.
„Mans tēvs man iemācīja visu par kravas automašīnu vadīšanu un arī par šiem kalniem,” atminas Huans Manuels. „Reiz viņš man teica, ka Andi vienmēr būs šeit. Vienmēr. Agrāk vai vēlāk mēs visi mirsim. Taču Andi paliks.”
Modelis: Volvo FH 500, I-Shift pārnesumkārba, 2015. gada vilcējs ar 6x2 tiltu konfigurāciju
Dzinējs: 13 litru rindas sešcilindru dzinējs ar 500 Zs jaudu un 2500 Nm griezes momentu ar 1050–1400 apgr./min
Piekabe: dzesējama ASV ražota Utility piekabe ar 27,5 tonnu ietilpību
Uzdevumi: atdzesētu preču pārvadājumi no Čīles uz Argentīnu