Kravas automašīnas
Plkst. 10 vakarā lielākā daļa kravas automašīnu ir novietotas aiz milzīgā Eko Atlantic būvlaukuma vārtiem. Mirdzot ielu apgaismojumam, vairāki musulmaņu autovadītāji skaita lūgšanas, savukārt citi ir izritinājuši plānus paklājiņus uz pašas zemes un pāri galvai pārvilkuši segu.
Metjū Ude gatavojas doties pie miera. Gluži kā ik dienu viņš ar savu Volvo FMX ir devies uz akmeņu karjeru 150 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Lagosas, lai iekrautu granīta blokus astoņus kilometrus garajam aizsargmūrim, kas Eko Atlantic šķir no jūras.
“Naktī mēs nekad nebraucam, tas ir pārāk bīstami. Ir pārāk liels risks, ka uz ceļa mūs var apturēt laupītāji,” stāsta Metjū.
Ir plānots, ka Eko Atlantic kļūs par nākotnes Lagosu. Uz 10 kvadrātkilometru platas mākslīgās pussalas, kas pašlaik tiek būvēta tieši blakus apgabalam, ko dēvē par Viktorijas salu, pletīsies uzņēmējdarbības un dzīvojamie kvartāli. Aizsargmūris ir pārbaudīts, lai pārliecinātos, ka tas spēj izturēt visas spēcīgākās vētras, bet zona mūra iekšpusē tiek piepildīta ar smiltīm, kas izbagarētas no jūras.
Vārds „Eko” radies no vietējās joruba valodas un nozīmē „Lagosas salas iedzīvotāji” – cilvēki, kas sākotnēji tur dzīvojuši. Taču Metjū nav no turienes. Viņš pārstāv etnisko grupu, kas pazīstama kā igbo, un ir vadījis kravas automašīnas krustām šķērsām pa Nigēriju kopš 1978. gada. Viņa darbs ir kļuvis par viņa vaļasprieku.
“Kravas automašīnas iemācījos vadīt, strādādams uzņēmumam, kam piederēja Renault kravas automašīnas. Šī ir pirmā Volvo kravas automašīna, ko esmu vadījis, un man tā patīk. Tai ir laba bremzēšanas sistēma, vadāmība ir lieliska, bet līdzsvars ir izcils pat tad, ja pārvadāju smagu kravu.”
Sešas dienas nedēļā Metjū ik rītu izbrauc no Eko Atlantic plkst. 4. Viņam līdzi dodas palīgs, ko vietēji dēvē par motorzēnu, 24 gadus vecais Gifts Muaele, kas viņam palīdz dienas gaitā. Gifts mazgā kravas automašīnu, sniedz Metjū norādījumus apgriešanās manevros šaurās vietās un nodrošina divas papildu acis, kas nepieciešamas intensīvas satiksmes apstākļos. Ik dienu no dažādiem akmeņu karjeriem uz Eko Atlantic dodas 200 kravas automašīnas.
Tā kā ceļi ir slikti, satiksme ir mūsu lielākā problēma. Izkāpt no kravas automašīnas, lai salabotu plīsušu riepu, var būt bīstami.
Pirmā pietura dienā ir pārvadājumu uzņēmuma birojs un serviss Ibadanā, kur Metjū un Gifts saņem iekraušanas pasūtījumu. Ceļš turp tiek uzskatīts par vienu no valsts galvenajiem ceļiem, taču asfalts ir vienos ielāpos un sliktā stāvoklī. Pat tad, ja rīta satiksme nav intensīva, paiet vairāk nekā divas stundas, lai nokļūtu galamērķī.
Kad iekraušanas pasūtījums saņemts, Metjū novirzās no galvenā ceļa un uzbrauc uz mazāka ceļa, kas vēlāk kļūst par grants ceļu un beidzas pie karjera.
“Tā kā ceļi ir slikti, satiksme ir mūsu lielākā problēma. Atstāt kravas automašīnu, lai salabotu plīsušu riepu, var būt bīstami,” stāsta Metjū.
Gar grants ceļu, kas ved uz karjeru, blīvi saauguši dažādi augi. Vietām redzami jamsa augi, maniokas un neparastie banānkoki. Aiz kravas automašīnas uzvirmo neliels putekļu mākonis, gar vējstiklu nozibinās daži dzelteni tauriņi.
Pēkšņi meža vidū parādās karjers. Baltas kravas automašīnas ar dzeltenām kravas virsbūvēm cita aiz citas virzās pēc kravas. Kad granīta blokus krauj kravas automašīnās, dzirdami blīkšķi un spēcīgs troksnis; Metjū, gaidīdams savu kārtu, labprāt papļāpā ar citiem autovadītājiem.
“Lielajam Lagosas mūrim” paredzēto granīta bloku diametrs ir 1,5 metri, kravas automašīnā var iekraut ne vairāk par 30 kubikmetriem kravas. Tāpēc akmens daudzums, ko vienā reisā var nogādāt līdz mūrim, ir atkarīgs nevis no svara, bet gan no kravas virsbūves tilpuma.
Kad Metjū un Gifts beiguši iekraušanu, viņi pirms izbraukšanas nosver savu kravas automašīnu, un tad ir laiks doties atpakaļ uz Lagosu. Tagad, plkst. 14.30, satiksme ir daudz intensīvāka. Parasti paiet četras stundas, lai atgrieztos Eko Atlantic, un Metjū zina, ka tikmēr jau būs iestājusies tumsa. Ēšanas pauzei laiks nav paredzēts.
“Mēs nedrīkstam apstāties, citādi nekad nenokļūsim galā,” viņš saka.
Gandrīz visu darbdienu Metjū un Gifts pavada kravas automašīnā. Pārtiku viņi ņem līdzi un ēd ceļā. Kad nekas īpašs nenotiek, Metjū ieslēdz CD atskaņotāju. Starp divām pamatīgi nolasītām bībelēm virknējas Pola Saimona, Stīvija Vondera, Džeimsa Brauna un vietējās zvaigznes Skītera Deivisa mūzikas albumi.
“Protams, man ir arī daži Nigērijas mūzikas diski,” saka Metjū un iesmejas.
Viņš dzimis vietā, ko kādreiz sauca par Biafru un kas tagad ir Enugu pavalsts Nigērijas dienvidaustrumos. Viņa tēvs bija tirgotājs, taču ģimenei trūka naudas, tāpēc skola Metjū bija jāpamet pēc pirmā vidusskolas gada.
“Ģimenē bijām pieci bērni. Es biju vienīgais dēls un jau agri biju spiests par sevi gādāt pats. Kļūt par kravas automašīnas vadītāju būtībā bija mana vienīgā iespēja, jo man nebija naudas, ko ieguldīt pašam savā uzņēmumā, bet manai ģimenei nebija tik daudz zemes, lai uzturētu mūs visus.”
Tomēr autovadīšana Nigērijā var būt diezgan neprognozējama. Metjū norāda uz upi, kas spēcīga lietus laikā pārplūst. Tad satiksme apstājas un pārvadājumiem jāgaida, kamēr ūdens līmenis nokrītas.
Kļūt par kravas automašīnas vadītāju būtībā bija mana vienīgā iespēja, jo man nebija naudas, ko ieguldīt pašam savā uzņēmumā, bet manai ģimenei nebija tik daudz zemes, lai uzturētu mūs visus.
Mēs pabraucam garām cisternai, kas no rīta apgāzās. Vietēji iedzīvotāji ātri to atbrīvoja no satura. Šoreiz viss beidzās labi, taču reizēm gadās tā, ka dzirkstele izraisa ugunsnedrošās degvielas uzliesmojumu, kas rada vairākus negadījumus – dažreiz arī ar traģiskām sekām.
Kravas automašīna un daži citi sadursmē cietuši transportlīdzekļi ceļa malā labi papildina Metjū aprakstu par satiksmes situāciju valstī, kurā, šķiet, nedarbojas nekādi ceļu satiksmes noteikumi.
Taču Metjū brauc mierīgi un droši. Lagosā viņu mājās gaida sieva un četri bērni, ko viņš satiek tikai svētdienās.
“Mēs strādājam daudzas stundas, un vakarā es nevaru doties mājās. Satiksme Lagosā ir pārāk haotiska. Taču sestdienas vakarā pēc darba braucu mājās un svētdienu pavadu kopā ar ģimeni. Mēs parasti ejam uz baznīcu.”
Diena Nigērijā strauji kļūst par nakti, un, kad Metjū ierodas Eko Atlantic, ir jau tumšs. Uz piestātnes ir izveidojusies gara kravas automašīnu rinda, lai kravu atstātu vietā, kur aizsargmūris norobežo jūru.
Starmešu gaismā Metjū gaida savu kārtu doties uz priekšu, lai uzbrauktu uz šaurā dambja, ieslēgtu atpakaļgaitu un granīta blokus iegāztu jūrā. Viļi ritmiski sitas pret mūri, un, lai arī temperatūra vairs nav tik augsta, gaiss joprojām ir silts, sāļš un mitrs. Viss, ko var redzēt no krasta, ir dažas blāvas gaismas no Lagosas.
Darbdiena ir galā. Aiz sēdekļa Metjū ir noglabāts saritināts vīstoklis, ko viņš vakarā izņem un izklāj pāri abām kabīnes sēdvietām, kur viņš guļ.
Četros no rīta viņš jau atkal ir gatavs jaunai dienai. Tajā laikā pirmās kravas automašīnas izbrauc no Eko Atlantic un dodas uz ziemeļiem.
Volvo FMX 6×4, vilcējs ir paredzēts smagu kravu pārvadāšanai; Meiller-Kipper kravas virsbūve; D13 Euro 3 dzinējs ar 400 Zs jaudu.
Slikto ceļu dēļ Nigērijai paredzēto Volvo kravas automašīnu maksimālais ātrums ir ierobežots līdz 75 km/h.
Pārvadāšanas uzdevums: granīta bloku pārvadāšanai uz lielo aizsargmūri Lagosā, kas tiek veidots ap Eko Atlantic, līdz šim ir piegādātas 50 kravas automašīnas.
