Kravas automašīnas
Dziļi raktuvju šahtā iekārtas kustas kā mehāniskas skudras – neatlaidīgas un nenogurdināmas. Tālumā dzirdams, kā strādā dzinēji. Pie raktuves nupat ir izklīdusi migla, paverot skatu uz mākoņu klātiem kalniem.
No šahtas dziļumiem atskan spēcīga dārdoņa. Atsitoties pret tēraudu, krakšķ akmens – ar lāpstu uz kravas automašīnas plakanās platformas tiek nerimtīgi bērta akmeņogļu un zemes krava. Andreass Vajudi vairākas minūtes gaida, turot vienu roku uz pārnesumkārbas sviras, kamēr viņa kolēģis pados viņam smagu kravu.
Tad viņš uzliek kāju uz akseleratora pedāļa un atkal rāpjas augšā. Viņš stāsta: „Pats galvenais ir koncentrēties, būt uzmanīgam un runāt vienam ar otru.”
Susubangas raktuve ir 9000 hektāru liela virszemes raktuve Kalimantānas austrumos, Borneo salas Indonēzijas daļā. Šeit iegūst viscietākās un visdārgākās akmeņogles – antracītu.
Izraktajā zemē akmeņogles izskatās pēc melnām, vertikālām svītrām. Lai nokļūtu līdz šim slānim, vispirms ir jāsaspridzina zeme un pēc tam jāatdala akmeņogļu dzīslas no zemes slāņiem, kas pilni ar akmeņiem. Katru dienu 31 gadu vecais Andreass ar Volvo FMX ved projām zemi no raktuves teritorijas uz izkraušanas vietu 1,5 kilometrus tālāk. Nelīdzenā ceļa seguma un līdz pat 27 tonnām smagās kravas dēļ jāgādā ne tikai, lai transportlīdzekļiem būtu izturīga konstrukcija, bet arī lai autovadītāji būtu ļoti prasmīgi.
Mēs nekad nezinām, kas gaidāms tālāk. Zeme kustas, un vienu brīdi viss var izskatīties kā tagad, bet jau nākamo – pavisam citādi.
Raktuves teritorijā ir grūti izbraucami ceļi ar dziļām risēm, akmeņiem un mālainām bedrēm. Zemes norakšana un aizvešana ātri maina apkārtējo ainavu, taču to tikpat lielā mērā ietekmē zemes nogruvumi un lietusgāzes.
„Vislielākās grūtības rada reljefs. Drošību pārvadāšanas laikā visvairāk ietekmē ceļa seguma stāvoklis,” stāsta Andreass.
Dārdot pabrauc garām pilnībā piekrautas kravas automašīnas, un Andreass vērīgi skatās apkārt. Braucot pa ceļu, viņš nonāk pie ūdens pielietas bedres un satver stūri ar abām rokām. Tuvojoties stāvam kalnam, dzinēja apgriezieni pieaug un kravas automašīna pakāpeniski brauc augšup.
„Nekādu problēmu, šis ir jaudīgs dzinējs.”
Pa rāciju nepārtraukti skan norādes par kravas izkraušanas vietu, jautājumi par Andreasa atrašanās vietu un brīdinājumi par šķēršļiem uz ceļa. Raktuvēs saziņai ir izšķiroša loma.
„Mēs nekad nezinām, kas gaidāms tālāk. Zeme kustas, un vienu brīdi viss var izskatīties kā tagad, bet jau nākamo – pavisam citādi. Taču es zinu, ka mani kolēģi mani informēs par notiekošo, tāpēc esmu mierīgs,” stāsta Andreass.
Savā maiņā Andreass nekāpj ārā no kravas automašīnas, taču viņš nekad nejūtas vientuļš, jo nepārtraukti sazinās ar kolēģiem pa rāciju, turklāt pretimbraucošie autovadītāji vienmēr draudzīgi sasveicinās un uzpīpina ar signāltauri.
„Vislabākais šajā darbā man šķiet tas, ka esmu ieguvis jaunus draugus,” skaidro Andreass.
Viņš dzīvo Longkali pilsētā, Kalimantānas austrumos, un tāpat kā daudzi citi autovadītāji viņš ir tālu no savas ģimenes. Pēdējo pāris gadu laikā ir ievērojami pieaudzis pieprasījums pēc melnā zelta, tostarp no Ķīnas, tāpēc ārzemju uzņēmumi veido Kalimantānā aizvien jaunas raktuves un darbaspēks kļuvis ļoti pieprasīts.
Pašlaik Andreass kopā ar 20 citiem autovadītājiem ir izmitināts strādnieku dzīvojamajā ēkā, no kuras var neilgā laikā aizbraukt līdz raktuvei ar autobusu. Viņam ir pašam sava, vienkārši iekārtota istaba ar matraci uz grīdas un viņa futbola elku plakātiem pie sienām. Gandrīz visu nomoda laiku viņš pavada autovadītāja kabīnē, un tas viņam patīk.
Andreass ir kravas automašīnu šoferis kopš 2005. gada, un raktuvē viņš strādā jau gadu. Vispirms viņam bija jāapgūst darba specifika, sēžot blakus citam autovadītājam.
„Sākumā bija ļoti nepatīkami, kad kravas automašīna sasvērās, taču tagad esmu pie tā jau pieradis. Volvo ir ļoti ērta automašīna, tāpēc varu nesaspringt. Salīdzinājumā ar citu zīmolu kravas automašīnām, šīs automašīnas kabīnei ir izcila balstiekārta un amortizatori,” stāsta Andreass.
Ir dienas vidus, un pienācis laiks pusdienu pārtraukumam, tāpēc jādodas prom no raktuvēm un jāpabrauc kāds gabaliņš. Strādnieki ir atstājuši kravas automašīnas stāvlaukumā un jumta pavēnī ēd līdzpaņemtos rīsus, un piesmēķē cigaretes.
Karstumā iestājies pilnīgs klusums. Smagās automašīnas ir noplacinājušas mālaino zemi, izskatās, ka tās ir pamestas spēcīgajā, spoži baltajā saulē. Riepu rievās un uz riteņiem ir sakaltuši dubļi, un no kravas automašīnas šasijas nokarājas dubļainas māla pikas. Gaisā jūtams dīzeļdegvielas un svilstošas gumijas smārds. Pēc maltītes darbs turpinās visu pēcpusdienu.
Taču nākamajā dienā ainava raktuvēs ir izmainījusies. Naktī ir nolijis lietus, kalnus ieskauj dūmaka, un gaiss ir ļoti mitrs.
„Šodien būs ļoti slidens,” saka Andreass. Ēdnīcā, kur smaržo pēc čili un eļļas, Andreass tikko apēda brokastīs rīsus ar vistu, un nu maigajā rīta gaismā ir uzvilcis kājās ādas zābakus.
Kravas automašīnu stāvvietā pūš dzestrs vējš, un zeme ir dubļaina. Andreass ātri pārbauda savu kravas automašīnu. Eļļas daudzums, filtrs, riepas, bremzes – izskatās, ka viss ir kārtībā. Viņš iekāpj autovadītāja kabīnē, uz augstākā pakāpiena novelk zābakus un kaut ko pieraksta. Pēc tam viņš ieslēdz tehno mūziku, atgāžas sēdeklī un gaida... un gaida.
Kad es vadu kravas automašīnu, es jūtos nozīmīgs un lepojos ar sevi.
Tropiskajā Borneo musonu lietusgāzes sākas pēkšņi, un tās ir ļoti stipras. Tās ir biežas, bet grūti prognozējamas. Kad lietus beidzies, ceļi ir jānotīra un drošības apsvērumu dēļ jāpārtrauc visi pārējie darbi.
„Citādi pastāv risks, ka iebrauksim grāvī un automašīna apgāzīsies vai sasitīsies. Šodien ir skaidrs laiks, taču mēs zinām, ka lietusgāzes var sākties jebkurā mirklī.”
Darbi tiek pārtraukti arī tad, ja rodas ļoti bieza migla vai putekļu mākoņi. Tāpēc, kad ir labvēlīgi darba apstākļi, visi strādā ļoti intensīvi. Šajā raktuvē Volvo kravas automašīna darbojas caurām diennaktīm, un tās darbmūžs var sasniegt pat 10 gadus.
Kad uzlec saule un migla izkliedējas, autovadītāji sāk koncentrēties ap savām baltajām Volvo kravas automašīnām. Dzinēji vairs nerūc, un starp kravas automašīnu rindām dzirdama mūzika no autovadītāju kabīnēm. Viens autovadītājs ir uzlicis skaļu mūziku un izstiepies visā garumā, uzliekot kājas uz atvērtajām kravas automašīnas durvīm.
Braukšana pa raktuvēm ir ļoti nogurdinoša, tāpēc nogurums rada vislielāko risku, un notiek regulāras pārbaudes, lai pārliecinātos, ka neviens autovadītājs nav pārāk noguris. Andreass brauc ar automašīnu 11 stundas dienā. Viņš atzīst, ka tas ir monotons darbs – dienu no dienas braukt pa vienu un to pašu 18 minūšu ilgu maršrutu. Taču to visu atsver labā sajūta, braucot pie stūres.
„Kad es braucu pie stūres, es jūtos nozīmīgs un lepojos ar sevi. Mani piepilda gandarījuma sajūta,” viņš stāsta.
Piepeši viņam ir dota zaļā gaisma, un viņš nekavējoties ieslēdz dzinēju. Saule jau ir augstu debesīs virs karjera. Darba dienas beigās Andreass dodas atpakaļ uz savu stāvvietu, izslēdz dzinēju un izlec no automašīnas. Caur mierpilnajiem mākoņiem mēness spoži apspīd sārtās zemes kaudzes, augus un zilganos kalnus tālumā.
Vīri zilos kreklos un ķiverēs, gatavi sākt nakts maiņu, no ēdnīcas dodas uz kravas automašīnām. Andreass stāv, mēness apspīdēts. Longkali pilsētā viņš bija lauksaimnieks un kravas automašīnas vadītājs. Šeit viņš nonāca, jo radās iespēja strādāt, pelnīt naudu un iespēja attīstīt savas prasmes un izveidot karjeru.
„Nākotnē, kad varēšu to atļauties, vēlos izveidot pats savu uzņēmumu pārvadāšanas nozarē, izmantojot šeit gūto pieredzi. Kas zina,” viņš saka, un viņa sejā uzaust kautrīgs smaids, „iespējams, kādu dienu varēšu nopirkt pat pats savu kravas automašīnu.”
Volvo FMX automašīna paredzēta sarežģītu līgumdarbu veikšanai. Tā ir 6x4 piedziņas kravas automašīna ar skrēpera un pašizgāzēja funkciju, 17 m3 ietilpību (paredzēta lielam noslogojumam), aprīkota ar rindas sešcilindru 10,8 litru D11A dzinēju, kura efektīvā jauda ir 370 Zs.
Lietojums: zemes pārvadājumi (liels noslogojums) Susubangas raktuvē.